Elīza Nikola Sveržicka: Okupācijas režīma slavēšanas publiskā telpā izbeigšana ir valdības uzdevums

Latvijas Republikas Satversmes preambula ir mūsu pamatlikuma daļa, kurā ir formulēta Latvijas Republikas esības pastāvēšanas jēga. Viena no mūsu valsts uzdevumiem ir tautas brīvība. Tāpēc šis konstitūcijas ievads tiešā tekstā paredz komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanu. Preambula pieņemta pirms vairāk nekā desmit gadiem. Varētu pieņemt, ka sabiedrība šajā laikā ir vienojusies, ka koķetēšana ar Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (šobrīd – Krievijas Federācija) okupācijas režīmu nav atļauta. 

Oficiālie vietvārdi – piemēram, ielu vai ciemu nosaukumi – ir obligāti ikvienai privātpersonai. Cilvēks nevar izvairīties no šo vietvārdu redzēšanas un pat lietošanas. Līdz ar to cilvēktiesības uz dzīvi demokrātiskā, tiesiskā valstī nav savienojamas ar vietvārdiem, kas radīti PSRS okupācijas laikā, lai slavētu šo režīmu. Vienlaikus komunistiskā totalitārā režīma nosaukumu publiska lietošanu rada psiholoģisku iespaidu mazāk nosvērtiem mūsu sabiedrības locekļiem, ka zināmās robežās okupācijas režīma nodarīto kaitējumu drīkst relativizēt un ka komunistiskā ideoloģija vai Krievijas imperiālisms ir tikai viena no leģitīmām politiskām izvēlēm, par kuru Latvijas Republikas pilsoņi drīkst virzīt vai atbalstīt. 

Lai palīdzētu pašvaldībām pildīt Satversmes ievadu un atbrīvoties no komunistiskā totalitārā režīma vietvārdiem Publiskās atmiņas centrs 2001. gadā izveidoja un 2022. gada sākumā nosūtīja pašvaldībām normatīvi veidotus nesaistošus ieteikumus, kuri vietvārdi nav pieļaujami. Ieteikumi skaidroja, ka nav tiesiski oficiāli nosaukumi, kas slavina augsta ranga PSRS okupācijas amatpersonas vai PSRS okupācijas ideoloģiskās propagandas svētku komplekta daļu.

Liela daļa pašvaldību, piemēram, Alūksnes, Ādažu, Cēsu, Kuldīgas, Krāslavas, Līvānu, Madonas, Mārupes, Ogres, Rēzeknes, Salaspils, Valkas, Valmieras novadi un Rīgas valstspilsēta Satversmes ievada normas ņem vērā un ir jau teju pilnībā atbrīvojušies no komunistiskā režīma vietvārdiem. Diemžēl, četru gadu pacietīga skaidrošana arvien vairāk nostiprina pārliecību, ka Saeimai jāpieņem Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu likums un atsevišķās pašvaldībās – visticamāk noteikti Rēzeknes, Daugavpils un Ventspils valstpilsētās, taču iespējams arī citur – visādas Puškina, Ļermontova, Butļerova, Brjanskas, Omskas un Maskavas ielas būs jāpārdēvē Ministru kabinetam Valsts pārvaldes iekārtas likuma 37. pantā noteiktajā kārtībā. 

Tomēr skumjākais, ka dīvainības okupantu lingvistiskās simbolikas aizstāvībā neaprobežojas ar šīm trim pazīstamajām valstspilsētām. Arī dažos ļoti latviskos, patriotiskos novados Publiskās atmiņas centrs ir sastapis grūti izprotamu pretošanos Satversmes noteikumam par komunistiskā totalitārā režīma nosodījumu.

1917. gada oktobra boļševiku apvērsums jeb Lielā Oktobra Sociālistiskā revolūciju, kā to mēdza dēvēt Padomju Savienības Komunistiskā partija, bija viens no okupācijas režīma propagandas stūrakmeņiem. Otomārs Aleksandrs Oškalns (1904-1947) bija viens no okupācija instrumenta – Latvijas Komunistiskās partijas – augstākajiem funkcionāriem. Rīgas apriņķa komitejas pirmais sekretārs, LPSR ministrs un PSRS Augstākās Padomes deputāts, kurš iekaroja Latviju ar ieročiem rokās kā okupācijas armijas pusē karojošo partizānu brigādes komandieris. 

Ievērojot, ka Oškalns mira agri, tikai 43 gadu vecumā un neilgi pēc Otrā Pasaules kara, vietējā komunistu propaganda ātri izkopa šī kaujinieka varoņa mītu. Oškalns pilnīgi oficiāli bija Padomju Savienības varonis – tas bija augstākais komunistiskā totalitārā režīma godinājums. Starp simtiem miljonu cilvēku, kuri bija spiesti dzīvot PSRS no tās radīšanas 1922. gadam līdz sabrukumam atpakaļ par Krieviju 1991. gadā, bija tikai ap 12 tūkstošiem Padomju Savienības varoņu. Latvijā bija ne vairāk kā 27 Padomju Savienības varoņu, no tiem latviešu, kuriem par militāriem nopelniem un dzīviem esot ir piešķirts šis tituls, ir aptuveni desmit. No tiem LPSR latviešu tautības ministri bija divi – Oškalns un Vilis Samsons. Centrālkomitejas funkcionāra nekrologu parakstīja visaugstākie okupācijas režīma vadoņi – Jānis Kalnbērziņš (Zaķis), Augusts Kirhenšteins, Jānis Vilhems Lāce (Vilis Lācis), Fricis Deklavs (Deglavs), Pēteris Plēsums, Olga Auguste, Pēteris Briedis, Arvīds Pelše un citi. Komunistiskais totalitārais režīms Oškalnu dievināja, viņam cēla pieminekļus ne tikai Rīgā, Jēkabpilī un Ropažos, kur tas stāv joprojām, bet arī Alūksnes rajona, kurā ietilpa Apes ciems, Liepnā, kurā pionieru vienība bija nosaukta Oškalna vārdā. LPSR izveidoja 3. latviešu partizānu brigādes Otomāra Oškalna kauju slavas muzeju. Oškalna godam dēvēja kuģus. Simtiem rakstu slavēja Oškalna veikumu okupācijas labā. 

Nav brīnums, ka piespiedu lauksaimniecības kolektivizācijā līdzās Oktobra, Ļeņina, Staļina un Puškina godam nodēvētajiem kolhoziem vai lauksaimniecības arteļiem okupācijas vara savai slavēšanai izveidoja arī daudzus «Oškalna vārdā nosauktos» agronomijas produktu ražošanas un cilvēku piespiešanas institūtus. Kolhozu apstrādājamā zeme skaitījās PSRS īpašums, bet visi ražošanas līdzekļi – kopīpašums. Uz papīra eksistēja «kolhozu tiesības», bet faktiski šajā apvienībā Latvijas cilvēki četrdesmitajos gados bija spiesti atdot savas ģimenes mantu un kļūt beztiesiski. Oškalna kolhozi bija, piemēram, esošajos Aizkraukles, Cēsu, Daugavpils, Jēkabpils, Preiļu, Ropažu, Rēzeknes novados, esošajā Madonas novadā pat divi un citur Latvijā. 

Loģiski, ka totalitārā komunisma sekas – kolhozi – ar laiku guva atspoguļojumu vietvārdos. Teiksim, Nīgrandes pagastā Saldus novadā joprojām eksistē kolhoza «Jaunais Komunārs» godam nosauktā Komunāru iela. Šis ir vienīgais loģisks izskaidrojums, kāpēc Smiltenes novada Apes pilsētā, kurā savulaik eksistēja Apes ciema Oškalna vārdā nosauktais lauksaimniecības artelis, PSRS okupācijas gados izveidota šim PSRS militāristam par godu nosauktā Oškalna iela. Bijušais Valkas rajona kolhozs «Oktobris» likumsakarīgi slavināja Lielo Oktobra Sociālistisko revolūciju jeb boļševiku metodi sagrābt varu vardarbīgi, ar ieročiem rokās gāžot Satversmes sapulci. Arī no šī kolhoza nosaukuma izveidota Oktobra iela Variņos Smiltenes novadā. 

Diemžēl, Publiskās atmiņas centrs ir saņēmis Smiltenes novada domes lēmumu Nr. 744 (protokols Nr.15, 32.§., parakstījusi domes priekšsēdētāja Astrīda Harju), kurā pēc tam, kad skaidri atspoguļots Centra atzinums, ka Oškalna ielas nosaukums Apē etimoloģiski saistīts ar Valkas rajona Apes pilsētas Oškalna kolhozu – Apes rajona «Oškalna vārdā nosaukto» kolektīvo saimniecību, bet Oktobra ielas nosaukums Variņu pagastā ar 1917. gada Krievijas revolūcijas boļševiku komunistiskā totalitārā apvērsuma slavēšanu, novada domes deputāti vienbalsīgi noraida ielas nosaukumu maiņu. Lēmums pamatots ar Apes pilsētas un Variņu pagasta iedzīvotāju aptauju, kuras rezultāti pievienoti tā pielikumā. Citēšu dažus spilgtākos argumentus. «daudzviet Latvijā viensētām – māju nosaukumiem ir dots vārds Oškalns. Tad ko?!» – patiesībā katrs var dažu minūšu laikā pārliecināties Valsts Zemes dienestā, ka tieši šāds nosaukums ir tieši piecām viensētām. Nevienas viensētas ar nosaukumu «Oškalns» nav Smiltenes novadā. «Alūksnes zonālajā valsts arhīvā nav liecību par to, ka Oškalna iela Apē ir nosaukta par godu Otomāram Aleksandram Oškalnam.» – patiesībā katrs var dažu minūšu laikā to laiku dokumentos pārliecināties, ka Apes ciema kolhozs nosaukts Oškalna vārdā, piemēram, LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētā 1950. gada 21. oktobra Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija ziņotājā. Latvijas Nacionālā arhīva Alūksnes zonālajā valsts arhīvā, protams, ir 284. fonds «Oškalna vārdā nosauktais kolhozs, Apes pilsēta, Alūksnes rajons», bet Latvijas Valsts arhīvā ir arī Latvijas Komunistiskās partijas Oškalna kolhoza Alūksnes rajona Apes pilsētā pirmorganizācijas protokoli no 1950. gada. Citāts «Ielas nosaukumā tiek lietots tikai viens vārds» – patiesībā gan deviņdesmit procentos gadījumu cilvēku godam nodēvētos LPSR kolhozus sauca tikai attiecīgās personas uzvārdā vai pseidonīmā – Puškina, Čapajeva, Kirova, Dzeržinska, Suvorova, Kaļiņina, Frunzes un tā tālāk. Izņēmumi bija tikai daži – Imanta Sudmaļa kolhozs Liepājas un Valmieras rajonos, Leona Paegles kolhozs Gulbenes rajonos un tamlīdzīgi. Ļeņina ielas visā okupētajā Latvijā bija Ļeņina, nevis Vladimira Iļjiča Ļeņina ielas, pat Puškina ielas visā okupētajā Latvijā bija Puškina, nevis Aleksandra Sergejeviča Puškina ielas (izņemot Ventspili, Rēzekni un Ludzu, kur eksistē iniciālis), tāpat Oškalna ielas, nevis Otomāra Oškalna ielas eksistē, piemēram, Daugavpilī, Jūrmalā un Apē. Vēl daži citāti, kas komentārus neprasa «Nekāda asociācija ar PSRS man nav (esmu Apē ienācēja un nezinu vēsturiski kam par godu kādu ielu nosaukuši)», «Ielas nosaukumam nav tiešas piederības ar Apes pilsētu vai tās vēsturi», «Nezinu gan, kur Apē ir tā iela un pirmoreiz uzzinu par tādu "psrs personu oškalns".» Pašvaldība tā vietā, lai iedzīvotājus izglītotu, iespītējas un kā pierādījumu pievieno 1979. gada 28. augusta Apes pilsētas tautas deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētājas Rutas Silirovas lēmumu piešķirt Jānim Oplucānam šajā ielā apbūves gabalu. Kāds gan tam sakars ar nosaukuma izcelsmi?

Argumenti, kāpēc Oktobra iela Variņos neesot saistīta ar okupācijas simboliku – Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju – ir vēl bēdīgāki. Nākas atkal citēt Smiltenes novada pašvaldības lēmuma pielikumā esošo dokumentu. «kolhozs “Oktobris” tika dibināts 1948.gadā tā dibinātājs bija Alfrēds Galītis, un kolhoza dibināšanas mērķis bija veicināt lauksaimniecības attīstību, [..]. Šajā kolhozā strādāja vietējie ciema iedzīvotāji (latvieši), kuriem bija svarīga savas zemes attīstība un laba saimniekošana.» «[..]var secināt, ka Lielās Oktobra revolūcijas notikumi 1917.gadā nav ietekmējuši nedz kolhoza “Oktobris” dibināšanu, nedz Oktobra ielas nosaukuma piešķiršanu Variņu ciemā». Ja centra eksperti pareizi saprot, tad Smiltenes dome ir pievienojusi dokumentu, kas pilnā nopietnībā apgalvo, ka 1917. gada boļševiku apvērsumam, kura rezultātā pie varas nāca boļševiki jeb vēlākā Padomju Savienības Komunistiskā partija nav sakara ar kolhozu dibināšanu. Boļševiku diktatūrai, komunistiskai ideoloģijai un attiecīgajam režīmam neesot sakara ar kolektivizāciju, pareizi? Ja tā, tad civilizēta, ētiska akadēmiska diskusija demokrātiskā, tiesiskā valstī ar šo beigta nesākusies, jo saprātīgam pilsonim nav pienākuma diskutēt par sapņu un pasaku pasauli, kurā marksisma, vēsturiskā materiālisma, zinātniskā komunisma, proletariāta diktatūras, boļševisma, staļinisma un krievu imperiālisma jēdzieniem nebūtu sakara ar dzīvi PSRS okupācijā.

Visbeidzot pašvaldības dokumentā lasām, ka Oktobra iela neesot saistīta ar Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju, jo kolhoza priekšsēdētājs «savā laikā bija izteicis ideju, katrai jaunajai ielai ciemā piešķirt gada mēnešu nosaukumus.» Latvijā, izņemot 13. janvāra ielu, nav nevienas Janvārim veltītas ielas. Tikai Daugavpilī ir viena Februāra iela. Vien Jēkabpilī viena Jūlija. Martam, Aprīlim, Jūnijam, Septembrim, Novembrim, Decembrim veltītu ielu nav nemaz. Izņemot, protams, piecas 18. novembra ielas. Taču zināmo apstākļu dēļ mūsu valstī ir septiņpadsmit 1. maija ielas un laukumi, vēl papildu desmit parastas Maija ielas, kā arī piecas Oktobra ielas. Pašsaprotami, ka nevienam citam mēnesim kā vien Oktobrim ne Variņu pagastā, ne visā Smiltenes novadā ielas nekad nav bijušas. Kas, lūdzu, attaisno oficiālos dokumentos rakstīt tik viegli atspēkojamas versijas? Nav nopietni.

Kopsavelkot jāsecina, ka Latvijas Republikas pilsoņiem būtu jāciena sevi un jāīsteno tas, par ko ir vienojusies Latvijas tauta un Latvijas Republikas Saeima – tauta nosoda komunistisko totalitāro režīmu. Sākotnēji Publiskās atmiņas centra vēsturniekiem šķita, ka pietiks ar delikātu atgādinājumu, ka komunistu vadoņu un simbolu esība ielu nosaukumos var radīt maldīgu iespaidu, ka mūsu valsts to atbalsta un pieļauj. Ar ētisku, neobligātu norādi nepietiek. Mūsu Satversme ir pamatlikums, tātad tas ir likums, bet likumi ir jāpilda. Ikvienam Latvijas pilsonim – neatkarīgi no pašvaldības – ir tiesības okupācijas seku nosaukumus savā acu priekšā un adresu grāmatā nesastapt. Par iespaidu uz bērniem, kas ikdienā redz Puškina, Oktobra, Oškalna vai Maskavas ielu vārdus, pat nerunājot. Saeimai būtu jānodrošina, ka Ministru kabinets šogad beidzot pārdēvē okupācijas un rusifikācijas nosaukumus, par ko pašvaldības godprātīgi, savlaicīgi vienoties nespēj.

Elīza Nikola Sveržicka
Publiskās atmiņas centra valdes locekle

Morics Menģelsons: Mēs visi esam atbildīgi par latviešu valodu un kultūru

Sveicu jūs vakardienas Valsts valodas dienā!

Latvijas valstiski un nacionāli domājošās sabiedrības mērķis pēc Neatkarības atjaunošanas bija virzība uz rietumiem, nevis austrumiem. Lai gan neesam vēl pilnībā atbrīvojušies no okupācijas un rusifikācijas, sevi jau parāda globalizācijas procesa sekas.

Mūsdienu jauniešu vidū pārāk lielu lomu ikdienas saziņā ieņēmusi angļu valoda. Tāpēc daudzi manā paaudzē diemžēl nav izpratuši, cik svarīga latviešu valoda ir. Tas izriet no lielā tehnoloģiju, sociālo mediju un popkultūras patēriņa, bet liela nozīme arī tam, kāda attieksme pret latviešu valodu ir ģimenē.

90. gados un arī vēlāk latviešu valoda tika uzskatīta par ekonomiskā ziņā mazvērtīgu. Taču tas bija laikā, kad svarīgi bija izdzīvot, izturēt pārmaiņu posmu. Tagad mēs daudz skaidrāk apzināmies, ka latviešu valoda mūs vieno un identificē kā Latviešus, LATVIJAS valsts pilsoņus. Mēs visi, īpaši jaunieši, esam atbildīgi par to, lai latviešu valoda un kultūra tiktu nodotas nākamajām paaudzēm!

Latvieši ir vēsturiski gudra tauta. Latvijā bija pats augstākais lasītprasmes līmenis visā Krievijas Impērijā. Gudri mēs esam vēl joprojām, mākam runāt vairākās svešvalodās. Skaitliski mazo valstu iedzīvotāji, no statistikas raugoties, tiešām zina un prot vairāk svešvalodu nekā lielo valstu pārstāvji.

Mana dzimtā valoda ir latviešu, es brīvi runāju arī citās valodās – angļu, vācu, mācos arī spāņu valodu. Tās visas ir Eiropas valodas, attīstīto valstu valodas, kurās runā ne tikai Eiropā, bet arī ASV, Dienvidamerikā, Āfrikā un vēl daudz kur. Un šīs valodas ir tā īstā bagātība – ar šīm valodām mēs, jaunieši, varam tikt un tiksim tālu!

Taču ar krievu valodu, kuru iekrieviskotie lētiņi sauc par bagātību, ļoti noderīgu prasmi, nekādi nesasaistot krievu valodas saistību ar krievu imperiālismu un Latvijas okupāciju, mēs tālu nekur netiksim. Paliksim iestrēguši krievLatvijā, kādā diemžēl atrodamies joprojām, visu nokrāsu – zaļu, sarkanu, oranžu un citu krāsu politiķiem atsakoties šo problēmu risināt. Kad 2 latvieši savā starpā runā angliski vai krieviski, tie faktiski noliedz savu tēvu un māti, visas tās paaudzes, kas cīnījušās par latviešu valodu.

Neuzskatīsim par normu krievu valodas prasību darbavietās! Neiesim krievu okupantu, krievu imperiālistu pavadā! Nepiekāpsimies rusifikatoriem!

Aicinu visus izkopt un lietot latviešu valodu ar lepnumu!

Turēsim savu valodu cieņā un godā!

Vienmēr iestāsimies par savu valodu! Runāsim Latviski savā Latvijā!

Saules mūžu Latvijai, saules mūžu latviešu valodai!

Loreta Jansone: Mēs nedrīkstam padoties, jo latviešu valoda veido mūs visus

Iesākumam arī es jūs vēlos apsveikt Valsts valodas dienā.

Par mani pašu - es uzaugu Smiltenē – Vidzemes pilsētā, kura ir daudziem pazīstama ar to, ka tai ir vislielākais latviešu īpatsvars visā Latvijā. Man uzaugot tādā pilsētā, tas bija ļoti labi jūtams. Pat nevajadzēja citu valodu zināšanas, jo visi iedzīvotāji runāja tikai latviešu valodā – veikalos, skolās, uz ielas, jebkur.

Tētis un vecvecāki jau bērnībā mācīja cieņu un mīlestību pret valsti, tās kultūru, vēsturi, dabu, arī simboliem.  Es redzēju, kā viņiem šīs jūtas pret mūsu zemi nāca viegli, tādēļ arī man ar to nebija nekādu problēmu. Viņiem bija vēlme stāstīt par manu – mūsu – valsts vēstures gaitām, atmiņām cauri gadiem, un man bija vēlme klausīties. Protams, mazam bērnam visu uzreiz neieskaidrosi, pats arī visu nesapratīsi, taču pieaugot uztvere par visu nobrieda. It īpaši skolā.

Skolā mani vismīļākie priekšmeti bija vēsture un literatūra, tādēļ es vēlos teikt paldies skolotājām, kas šos priekšmetus pasniedza. Man lasīšana vienmēr ir bijusi sirdij tuva, taču tieši latviešu valodas un literatūras skolotāja pamatskolā ielika pamatus šai vajadzībai mūsu latviešu valodu izprast labāk – tās vēsturi, daili, bagātīgo vārdu krājumu, tās unikalitāti.

Varbūt tad nav arī grūti saprast, kādēļ vēsture mani tik ļoti aizrāva. Mana vēstures skolotāja vienmēr dzina darīt ko vairāk – vai tā būtu vēstures liecību vākšana  no smilteniešiem vai arī valsts simbolu izpratne, kurus mēs redzam un arī dzirdam visapkārt. Skolotāja vēstures stundās, stāstot par Latvijas okupāciju, nebaidījās saukt lietas īstajos vārdos. Tik nežēlīgam laikam zem krievu okupantu jūga nemaz nevar uzvilkt rozā brilles, lai arī ir ļautiņi, kas to negrib saprast vai cenšas sagrozīt faktus. Es tādus tiešām nevaru saprast.

Man, dzīvojot Smiltenē, tā bija savā ziņā tāds patīkams, mierīgs burbulis no kura pat lāga negribējās izrauties. Agri vai vēlu tas būtu noticies tāpat un mana pirmā, zīmīgā reize šim bija izvēle mācīties Balvos. Lai arī Latgale un kas par to nebija dzirdēts, it īpaši pierobežas zonā, Balvi mani patīkami pārsteidza. It īpaši manas pašas vienaudži. Klasē daudzi prata runāt latgaliski. Cilvēki iestājās par latgaliešu valodas saglabāšanu, un visi jutāmies kā uz viena viļņa – vajag lolot un cienīt gan latviešu valodu, gan latgaliešu.

Burbulis uzsprāga, kad pārcēlos dzīvot šeit. Man kā cilvēkam, kura ir visu mūžu iestājusies par visu latvisko, it īpaši par valodu, Rīga bija nepatīkams kultūršoks. Es biju dzirdējusi par dažādiem gadījumiem gadu gaitā, bet pašai šo pieredzēt likās pat prātam  neaptverams. Kā tas ir iespējams, ka mani negrib vērtēt kā pilntiesīgu kandidātu darbam tikai tādēļ, ka man nav krievu valodas prasmes? Varbūt negrib pat vērtēt kā pilnīgu sabiedrības locekli?
Krievu valoda man nav vērtība, nevienam latvietim tai nevajadzētu būt vērtībai. Jūsu vērtībai primāri ir jābūt latviešu valodai.

Man, mums visiem nevajag nolaist rokas cīņā par latviešu valodas stiprināšanu darba vidē, izglītības jomā, jebkur, lai vai cik nogurdinoši tas nebūtu. Nedrīkst pieļaut, ka virsroku gūst tādi, kam ir vienalga par latviešu valodu. Mēs nedrīkstam padoties, jo latviešu valoda veido mūs visus, tā ir daļa no mūsu identitātes gan kā vienam individuāli, gan arī kā visai tautai kopā.

Es visu savu mūžu esmu cienījusi mūsu latviešu valodu, vai tas būtu caur rakstiem vai runāšanu, arī subjektīvi sliktas dzejas veidošanu, es vienmēr iestāšos par latviešu valodu.